May 2013
4 posts
Vakar uzzināju, ka bijušais apprecējies. Visu laiku gaidu, kad sāksies kaut kādas emocionālas lomkas vai kas tāds, bet nekas nenotiek. It kā no pinkšķētājām un pārdzīvotājām neesmu, bet pilnīgi nekā. Pilnīgi. Tikai pārsteigums. Diez, es palieku nejūtīga?
Tikko bija sasodīti laba tikšanās ar madagaskariešu mūziķi Kilemu. Tik laba, ka šovakar abas ar fotogrāfi dodamies uz viņa koncertu. Līdzi uz dzimteni čalim iedevām liepas zarus. Solījās kopt, stādīt un pēc tam gatavot liepziedu tēju - sūtīšot mums bildes un atsauksmes. Uz veselību!
Tā vien šķiet, ka brīdī, kad viss šķiet ideāli, jūtos laimīga un nu galīgi nav par ko sūdzēties, dzīvei gluži vienkārši patīk augstu gaisā lepni pacelt vidējo pirkstu. Action, tā teikt, lai nav garlaicīgi.
April 2013
5 posts
Nez, kāpēc man tik ļoti nepatīk, ka cilvēki uz “paldies” atbild ar “ņem par labu”.
Man tomēr nedaudz ir žēl Ārona Džeimsa vecākus, kuriem viņš veltījis grāmatu “Assholes: A Theory”. Kaut ganpagaidām vēl neesmu tikusi tālāk par nosaukumu.
Iepriekšējā treniņā gaisā spārdoties tik ļoti sastiepu muguru, ka tirpa kāja un mugurkauls visā garumā. Noiešana pa sporta kluba kāpnēm prasīja aptuveni 15 minūtes, uzrāpšanās līdz savam ceturtajam stāvam - vēl nedaudz vairāk. Vakarā atbrauca pakaļ Eva, aizveda pie sevis, baroja visādiem gardumiem un lika rāpot pa grīdu. Viņa teica, ka tas palīdzot mugurai, es vēl joprojām pie sevis šaubos, vai...
Lasu Ellen DeGeneres grāmatu, dzeru sarkanu vīnu un stāstu sev, ka nemaz, nemaz negribu uzsmēķēt.
Es mīlu savus draugus! Reizēm vīna tukšošana, skaļa smiešanās par nevienam citam nesaprotamiem jokiem un pīpošana kamīnā ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai nākamās dienas darbiem ķerties klāt būtu krietni vieglāk.
March 2013
7 posts
Kāpēc bildes ar tukšām šūpolēm ir tik depresīvas?
Ārā smaržo pēc pavasara. Es tik ļoti to gaidīju!
Vakar mammai bija dzimšanas diena. Uzdāvināju šiku somu, brālis ar draudzeni - sevis palutināšanu pie manikīra. Traki priecājās. Vēlāk atvēra maku un parādīja, ka tur vēl joprojām ir kāda pavisam noskrubusi lapiņa ko kaut kad tīņa gados makā pa kluso biju ielikusi. “Paldies, ka man esi! Lai Tev jauka diena!”. Laikam tā bija viena no retajām dienām, kad tajā vecumā bija uznācis jaukums...
Vakar braucu sabiedriskajā transportā un kā ierasts klausījos mūziku. Vēroju divus itāļus, kas sarunājas aktīvi vicinoties ar rokām un nemitīgi mainot sejas izteiksmes. Nospriedu, ka viņi strīdas. Biju jau pat izfantazējusi vairākus scenārijus par ko nu abi varētu tik kaislīgi diskutēt. Neizturēju, izslēdzu mūziku un atklāju - abi gluži vienkārši sarunājas par to, cik liels kaloriju skaits varētu...
Šovakar es darbus beidzu jau pāris stundas pirms pusnakts un nemazlietiņ nejūtos vainīga. Nezinu vai esmu nopelnījusi, bet šovakar es iešu vannā ar glāzi riesling, skatīšos muļķīgas filmas un nemazlietiņ nedomāšu par paveicamajiem varoņdarbiem.
Kad es sajūtos viena, es sāku darīt muļķības.
February 2013
10 posts
Šorīt mēģinu kafiju aizvietot ar augļu nektāru. Nedaudz šķebinoši saldā garša uz mirkli patiešām pamodina.
Un vēl joprojām reizēm man šķiet, ka neesmu nemaz tik laba, cik pasaule ir iedomājusies.
Protams, gribas ņemt un lepni gaisā pacelt vidējo pirkstu. Bet izrādās, ka ar gadiem patiešām nāk sevis piebremzēšana ne tikai kaut kādu mistisku sabiedrības rāmju, bet arī diezgan prioritāras cieņas un respekta dēļ.
Nedēļas nogale pavadīta cīnoties ar kaut kādu īsu, bet nenormāli nepatīkamu vīrusveidīgu slimību. Spēju tikai nedaudz pagulēt, nedaudz iedzert ūdeni un nedaudz domāt par to, kas būs jādara visu nākamo nedēļu, lai brīvdienās saplānotos darbus pabeigtu laikā. Toties piektdienas vakaru pavadīju nevis bellējoties līdz rīta gaismai un tukšojot grādīgu dzērienu glāzes, bet gan ar prieku palīdzot kādā...
Droši vien psihologiem būtu, ko teikt, ja pastāstītu, ka manas atmiņas darbojas kā filma. Es tajās neesmu, bet skatos no malas. Prasmīgi sarakstīts scenārijs, es teiktu. Tikai nedaudz par daudz drāmas elementu un ziepju operu cienīgu ainiņu.
“Esi atbildīgs par to, ko pieradini.” Šovakar man mazliet pietrūkst gaisa. Es nevienu nevēlos pieradināt. Es māku teikt “nē!”, arī bļaut. Bet ko tad, ja Tevī neviens neklausās? Jā, spēlēties man patīk, jo sevišķi, ja rezultāts ir manā labā. Bet punktu skaitīšanas sistēma zūd brīdī, kad saproti, ka krāpies.
Es zinu, ka esmu pareizajā vietā, ja trijos naktī rakstot par to, kā senie latvieši skraidījuši apkārt pa māju vicinādamies kadiķu kvēpekļiem, ķeru kaifu, neskatoties uz to, ka rīt priekšā gara diena un jāceļas vien pēc dažām stundām. Dzīve ir diezgan lieliska.
January 2013
8 posts
Namaste Šodien ir viena no tām dienām, kad es atkārtoti saprotu, cik mana dzīve ir sasodīti forša. Mīlu to, ko daru.
Reizēm no rītiem ir tik ļoti grūti piecelties. Nelīdz ne kafija, ne joga, ne laicīga došanās pie miera un izvairīšanās no alkohola iepriekšējā vakarā.
Sauciet mani par jocīgu, bet man liekas nedaudz mīļi, kad draugi uz manis uzdoto jautājumu “Ko parasti dzied vārda dienās?” aktīvi atbild viens otru pārkliedzot: “Nav tādas, nedziedi!” Ak, mazie prieciņi!
Vakar ar Agnesi bijām SPA. Esmu sliņķe, laiskoties patīk, bet SPA biju pirmo reizi. Visu dienu noplunčājāmies pa ūdeņiem un piecām dažādām saunām. Džakuzī, kā jau kārtīgas dāmas, gājām ar alus kausiem, bārmenis pat neaizrādīja. Neizdarīju gandrīz neko lietderīgu un nemazlietiņ nejutos par to vainīga. Reizēm tomēr ir tik ļoti labi, paņemt brīvdienu arī darba nedēļas vidū.
Nakts rakstdarbi ir atpakaļ. Uz galda trešā kafijas krūze, vīrakus un sveces šoreiz nededzinu, stāstu sev, ka tas ir priekš romantiķiem. Skan (atkal) John Frusciante, stāstu sev, ka tā ir laba fona mūzika, patiesībā liek man rakstīt nedaudz haotiski un vairākas reizes mainīt raksta struktūru, līdz ar to liekot pielāgot arī pašu tekstu.
Piedodiet, atvainojiet, bet es nekad nesapratīšu māksliniekus, kas glezno vienmuļus dabas skatus, sakot, ka izliek visu savu dvēseli un emocijas uz audekla. Tiešām tāds tukšums?
December 2012
11 posts
Šķiet, esmu atgriezusies teju kādreizējā ballīšu ritmā. Ziniet, sasodīti laba sajūta. Esmu jauna, gāžu podus un pasaule šobrīd ir tieši tik interesanta, cik es vēlos.
Varbūt beidzot paklausīt tam jokam, ko liktenis man atkal un atkal cenšas pastāstīt ar augstu paceltu vidējo pirkstu?
Poproks pilnā skaļumā pa visu māju un lēkāšana pidžammā, cenšoties izpildīt vissmieklīgākos deju soļus, kādi vien izgudroti, reizēm ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Gribu notetovēties, dzīvot amerikāņu filmās un braukt roadtripos kabrioletā.
Reizēm man tik ļoti gribētos būt grāmatvedei. Vai programmētājai. Vai bankas darbiniecei. Tad es tik ļoti nebūtu atkarīga no savām emocijām un iedvesmas. Mirklis starp nolemšanu sākt rakstīt rakstu un pašu sākšanu ir šausminošs.
Pirms treniņa man mazliet gribējās nošauties. Izrādās es tomēr nemaz neesmu izcila telefoniste un vēl joprojām nedaudz cīnos ar grūtībām saorganizēt sešu cilvēku nonākšanu vienuviet tā, lai viens otru ne satiktu, ne redzētu. Pēc treniņa gribas samīļot visu pasauli. Sakiet vēl, ka kaušanās ir slikta.
Šodien pēc kāda gada pārtraukuma atkal runāju ar tēvu. Reiki speciāliste Astrīda, ko šodien filmējām jaunajiem Hugo TV raidījumiem, teica, ka, ja turpināšu ignorēt, miera nebūšot, paklausīju. Izrādās, ka pa visu šo gadu esmu iemācījusies neļaut viņam kāpt sev uz galvas. Pati sev mazliet aplaudēju.
Aizved mani uz Parīzi, aizvedi mani uz Romu, lālā. Patiesībā man gluži vienkārši gribas sasalušu jūru tepat Latvijā, gardu baltvīnu un pāris stundas miera.
Šovakar cieņā ir bezgala gaudulīgais John Frusciante, nepabeigti darbi un gulēto nakšu skrāpēšana skurstenī. Visādi cenšos noskaņoties uz radošā viļņa, pat iededzu oranžu sveci un uztaisīju piparmētru tēju. Tēloju romantiķi, varbūt nostrādās.
November 2012
21 posts
Šodien aiz loga ir sniegs un pasaule ir nedaudz skaistāka. Cilvēki staigā lietussargiem, es stāvu kā pamuļķe ar atvērtu muti savā piemājas pagalmā un jūtos diezgan laimīga. Lai gan esmu pilsētas meitene, šobrīd es labprāt gribētu māju kaut kur dziļos, dziļos laukos. Krāsns, leduspuķes logā un eņģeļi sniegā.
Pamazām sāku iemācīties, ka brīžos, kad cilvēkam gribas iesist ar pannu, labāk ir vienkārši pagriezties un aiziet prom.
Ir ap četriem naktī, es dodos gulēt un jūtos šausmīgi veca, jo piektdienas vakaru esmu pavadījusi, nevis kopā ar draugiem gaudojot bezmelodiskas dziesmas un dejojot uz bāra letes, bet gan strādājot.
