Vakar uzzināju, ka bijušais apprecējies. Visu laiku gaidu, kad sāksies kaut kādas emocionālas lomkas vai kas tāds, bet nekas nenotiek. It kā no pinkšķētājām un pārdzīvotājām neesmu, bet pilnīgi nekā. Pilnīgi. Tikai pārsteigums. Diez, es palieku nejūtīga?
Tikko bija sasodīti laba tikšanās ar madagaskariešu mūziķi Kilemu. Tik laba, ka šovakar abas ar fotogrāfi dodamies uz viņa koncertu. Līdzi uz dzimteni čalim iedevām liepas zarus. Solījās kopt, stādīt un pēc tam gatavot liepziedu tēju - sūtīšot mums bildes un atsauksmes. Uz veselību!
Tā vien šķiet, ka brīdī, kad viss šķiet ideāli, jūtos laimīga un nu galīgi nav par ko sūdzēties, dzīvei gluži vienkārši patīk augstu gaisā lepni pacelt vidējo pirkstu. Action, tā teikt, lai nav garlaicīgi.
Man tomēr nedaudz ir žēl Ārona Džeimsa vecākus, kuriem viņš veltījis grāmatu “Assholes: A Theory”. Kaut ganpagaidām vēl neesmu tikusi tālāk par nosaukumu.
Iepriekšējā treniņā gaisā spārdoties tik ļoti sastiepu muguru, ka tirpa kāja un mugurkauls visā garumā. Noiešana pa sporta kluba kāpnēm prasīja aptuveni 15 minūtes, uzrāpšanās līdz savam ceturtajam stāvam - vēl nedaudz vairāk. Vakarā atbrauca pakaļ Eva, aizveda pie sevis, baroja visādiem gardumiem un lika rāpot pa grīdu. Viņa teica, ka tas palīdzot mugurai, es vēl joprojām pie sevis šaubos, vai viņa vienkārši nedaudz par mani nesmējās. Tagad katru vakaru eju sāls vannās, gūglēju terapeitiskos vecu cilvēku muguras vingrinājumus un plānoju sevi savest pilnīgā sportošanas kārtībā līdz otrdienai. Supersieviešu recovery spēks!
Lasu Ellen DeGeneres grāmatu, dzeru sarkanu vīnu un stāstu sev, ka nemaz, nemaz negribu uzsmēķēt.
Es mīlu savus draugus! Reizēm vīna tukšošana, skaļa smiešanās par nevienam citam nesaprotamiem jokiem un pīpošana kamīnā ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai nākamās dienas darbiem ķerties klāt būtu krietni vieglāk.
Kāpēc bildes ar tukšām šūpolēm ir tik depresīvas?
Mans pirmais patstāvīgi nodotais “Ilustrētā Junioriem” Zilonis un, protams, absolūti nepieciešamā fakta iemūžināšana pikseļainā, pōzerīgā fotoattēlā ar traki nozīmīgu sejas izteiksmi, taču žestu, kas vēsta, ka vēl joprojām esmu savējā.
Vakar mammai bija dzimšanas diena. Uzdāvināju šiku somu, brālis ar draudzeni - sevis palutināšanu pie manikīra. Traki priecājās. Vēlāk atvēra maku un parādīja, ka tur vēl joprojām ir kāda pavisam noskrubusi lapiņa ko kaut kad tīņa gados makā pa kluso biju ielikusi. “Paldies, ka man esi! Lai Tev jauka diena!”. Laikam tā bija viena no retajām dienām, kad tajā vecumā bija uznācis jaukums un ļāvu mamā nedaudz atpūsties no uztraukšanās par meitas nedēļu ilgo pazušanu vai jauna tetovējuma vai pīrsinga pēkšņo uzrašanos. Laikam jau tomēr nemaz nebiju tik ārprātā dzenoša meita, kā pašai reizēm šķiet.
Vakar braucu sabiedriskajā transportā un kā ierasts klausījos mūziku. Vēroju divus itāļus, kas sarunājas aktīvi vicinoties ar rokām un nemitīgi mainot sejas izteiksmes. Nospriedu, ka viņi strīdas. Biju jau pat izfantazējusi vairākus scenārijus par ko nu abi varētu tik kaislīgi diskutēt. Neizturēju, izslēdzu mūziku un atklāju - abi gluži vienkārši sarunājas par to, cik liels kaloriju skaits varētu būt arbūzos un vai tas ir labs brokastu ēdiens.
Klusībā apbrīnoju pārspīlētu ekspresivitāti.
Šovakar es darbus beidzu jau pāris stundas pirms pusnakts un nemazlietiņ nejūtos vainīga. Nezinu vai esmu nopelnījusi, bet šovakar es iešu vannā ar glāzi riesling, skatīšos muļķīgas filmas un nemazlietiņ nedomāšu par paveicamajiem varoņdarbiem.
